Agrs rīts.

Labrīt!

Esi sveicināts!

        Mani sauc Linda, ja Tu lasi manu blogu, tad noteikti esi jau izlasījis aprakstu par mani un kaut kāds priekšstats  Tev ir radies.Varbūt. Bet, lai Tu uzzinātu ko vairāk par mani vari turpināt lasīt manu pirmo ierakstu iekš blogspot.com...

        Man ir 22 gadi, darba laikā esmu nopietna ar mazliet nenopietnu pieskaņu. Skolotāja, kura mīl bērnus, māca un mācās pati līdz ar viņiem. Tā ir laba sajūta, kad paši mazākie uz Tevi raugās lielām, izbrīnītām acīm, kamēr Tu vienkārši demonstrē kā akmens grimst ūdens glāzē un spalva peld pa ūdens virsu. Viņiem tas ir kaut kas jauns un apbrīnojums, tās mazās smaidošās sejas Tev dod tik daudz pozitīvu emociju un prieka. Tu viņiem esi viss. Protams, reizēm tie mazie cilvēki spēj tavu dienu pārvērst par moku pilnu murgu, bet...no atmiņas ātri pagaist tās neveiksmīgās dienas. Un no bērniem daudz ko var mācīties, patiešām. Bet par to arī kādu citu reizi. Jau atkal aizrunājos par darbu, kaut tas nebija mans mērķis šajā ierakstā. Paturpinot par sevi, vienmēr cenšos smaidīt un būt pozitīva, bet kā jau ikvienam arī man gadās melnās dienas, kad šaudos kā zibens tumšā vasaras naktī un dārdu kā pērkons. Par sevi es varētu runāt ilgi, jo man tas patīk, bet stipri šaubos, ka to visu tādā gadījumā kāds jelkad izlasītu. Tāpēc piebremzēšu. Gan jau ar laiku uzzināsi vairāk, ja vēlēsies! 

 Uz tikšanos citu dien'!

 Linda